Pārgājiens uz Blicera Rothornas smaili
Ar nelielām pūlēm es iegūglēju mūsu mērķiem piemērotu maršrutu. Vajadzēja atbraukt no Zērenbergas no Lucernas puses, tas ir, no ziemeļaustrumiem, ar pāris pārsēšanām. Pacēlāja kasiere ilgi apspriedās ar kolēģi un kompi par mūsu Tageskarte, lai saprastu, vai mums būs biļete par puscenu. Izrādījās, ka jā, un mēs samaksājām tikai 6 frankus. Vislētākais pacēlājs manā mūžā.
Es viņai parādīju mūsu treilu, kas veda uz Blicera Rothornas smaili. Meitene mūs brīdināja, ka akmeņi ir netīri un slideni, un mums vajadzīgi labi apavi. Gariks tikai atmeta ar roku: viņš savās parastajās botās iepriekšējā Šveices apmeklējuma reizē visus kalnus bija izstaigājis, viņam ir norm. Apskaužu viņa izturību un veiklību. Garām gāja vēl viens darbinieks, pasmīnēja: vai nu par Garika botām, vai par manām puķainajām bikšelēm. Es neesmu pret. Manā stāvoklī tas, ka es vispār saņēmos un aizgāju pārgājienā, robežojas ar brīnumu. Bet kur nu vēl paspēt nopirkt pareizās drēbes, tas mūsdienās ir uzdevums, kas tuvs neiespējamam. Labi vismaz, ka ar gadiem esmu vēl labāk iemācījies uzlikt mīksto nekritiskām lietām: man tagad vispār ir MVP pieeja pilnīgi visā. Labi zābaki ir svarīgi, bet šortiņi var būt arī pludmales, no tiem nav tik daudz kas atkarīgs. Protams, man ir grūti un žēl, ka daudziem cilvēkiem saņemties ir simtkārt vieglāk, gan veselība ļauj tusēt cauru nakti, bet pēc tam iet kalnos. No otras puses, es novērtēju, ka varu redzēt tādus brīnumus un vispār varu doties pārgājienā uz savām kājām.
Kas attiecas uz pēdējo, tas sākās ar iziešanu cauri blīvam govju baram, kas stāvēja tieši uz ceļa. Šie lopiņi parasti nav agresīvi, bet reizēm mēdz būt arī incidenti. Tā, piemēram, nesen bullis kādam haikerim salauza kāju. Dažas govis ir tik milzīgas, ka pat man kļūst nedaudz neomulīgi, lai gan vispār no dzīvniekiem es nepavisam nebaidos.
Drīz vien ceļš pārvērtās par neticami stāvu akmeņaini zāļainu taku ar grandiozu skatu uz ciematu. Pakāpeniski migla pastiprinājās, līdz gandrīz pilnībā aizsedza visas maģiskās panorāmas. Toties aitu bars, kas tās blīvajos pelēkajos mutkuļos šķindināja zvaniņus, psihedēliski apbūra. Iet kļuva pavisam grūti, un mēs ar V. pastāvīgi atpūtāmies. Tikmēr Gariks skraidīja apļos, meklējot smukus akmeņus par piemiņu.
Priekšā mums bija šaura un biedējoša taciņa pa kores virsotni ar bezdibeņiem abās pusēs.
Kāpiens pa stāvo kalnu taku uz kori
Taka kļuva vēl stāvāka, ko ir diezgan grūti iedomāties. Tā veda serpentīnā, lai vismaz kaut kā radītu gājēju maršruta, nevis alpīnā haikinga šķietamību. Te jāpaskaidro, ka staigāšanu pa kalniem var saukt dažādos vārdos atkarībā no sarežģītības. Kopumā jebkādi pārgājieni ir haikings, bet, ja tie ir gari un vairāku dienu garumā — trekings vai bekpekings. Šveicē ir pieņemta SAC sarežģītības skala, kur T1 ir pastaiga, bet T6 — praktiski alpīnisms. Mēs parasti staigājām pa 1-2, bet, pēc manām sajūtām un marķējuma (balts-sarkans-balts), šī konkrētā taka pilnībā velk uz 3. Varat iedomāties, kas ir 4 un augstāk, ja pat uz šīs takas tuvāk virsotnei nogāze bija tik stāva, ka es brīžiem pieķēros ar rokām, lai būtu drošāk.
Galu galā mēs tikām līdz vietai, kur klints gāja praktiski vertikāli uz augšu. Es pamatīgi izbrīnījos, kā gan mēs rāpsimies tālāk, jo mums taču nav ne virvju, ne āķu. Pagājām vēl mazliet, un no biezās miglas negaidīti parādījās milzīgi betona pakāpieni. Kāpnes! Tādā leņķī, ka pat iecementējušās bija mazliet slīpi, nevis horizontāli. Par laimi, pie pakāpieniem bija via ferrata troses un ķēdes. Šie vārdi nozīmē "dzelzs ceļš". Būtībā tas pats haikings, tikai augstākas sarežģītības kategorijas. Bet galvenais — blakus palīdzībai ir ķēde vai trose, pie kuras tu vari turēties. Bet, ja ir pavisam grūti vai arī tev patīk drošība — vari piesprādzēt savas alpīnistu iekares karabīni drošībai. Troses pie kāpnēm bija ļoti laikā. Pat miglā es jutu, ka man ir pabaigi augstuma dēļ.
Drīz vien mēs uzrāpāmies pa kāpnēm un nokļuvām uz pašas kores. Te mākoņi uz mirkli izklīda, un mūsu priekšā pavērās absolūti neticams skats uz ieleju. Mēs bijām vienkārši satriekti, truli sēdējām un blenzām, izdvešot vienzilbes izsaucienus. Acīmredzot, savu lomu nospēlēja kontrasts. Jo pirms tam mēs ilgi rāpāmies caur miglu un tālāk par pieciem metriem neko neredzējām. Bet te uzreiz tāds nenormāls skaistums!
Par nelaimi, tieši tur, uz kores, sākās tā sasodītā pusmetru platā taka, kurai pa labi un pa kreisi bija straujas nogāzes. Šķiet, ka pat aizķerties nebūtu aiz kā, ja ripotu pa kaut ko tādu.
Kā es to pārdzīvoju, jūs uzzināsiet tieši tagad.
Kāpiens uz Briences Rothornas kori un tvaika lokomotīve
Kā jau ne reizi vien esmu rakstījis, es baidos no augstuma, īpaši tad, kad visapkārt bezdibeņi, kur vien skaties, un margu nav. Vissliktāk ir tad, kad jebkurā virzienā viss iet uzreiz strauji uz leju, un tuvākais punkts ir kilometru attālumā gan vertikāli, gan horizontāli. Līdz zināmai robežai es varu to izturēt, bet agri vai vēlu kājas sāk trīcēt un galva reibt.
Līdzko mēs uzkāpām uz kores, te man tieši nervi arī uzdeva. Es mazliet parāpoju uz visām četrām ekstremitātēm, kas no malas noteikti izskatījās komiski. Par laimi, haikeru nebija daudz, un novērot manu apkaunojošo degradāciju līdz mūsu kokos dzīvojošajiem senčiem nebija kam. Es ļoti cerēju, ka tik baisa taka nebūs ilgi. Par laimi, jau pēc simts vai diviem simtiem metru kļuva labāk. Es pamazītēm aizkūļojos uz priekšu, turoties pie akmeņu sienas kreisajā pusē.
Migla te uznāca, te izklīda, atklājot skatu uz fjordu. Piedodiet, ne uz fjordu, bet uz ezeru. Pēc izskata ļoti līdzīgi. Es biju Norvēģijā ar tās slavenajiem fjordiem, kad man bija gadi 16+-2. Skaistums tur vienkārši gāž no kājām. Lietai nepalīdzēja arī tas, ka blakus autobusā sēdēja simpātiska jauna milfa, ar kuru es visu ceļu pļāpāju. Mans nelaimīgais prāts bija piepumpēts ar hormoniem no visām pusēm, un es pastāvīgi staigāju kā apdolbījies.
Šoreiz bija vieglāk. Esmu kļuvis vecs, cinisks un mizantropisks. Tomēr varu drosmīgi un ar pārliecību jums paziņot: skats ap Briences Rothornas smaili (2350m) ir viens no brīnišķīgākajiem, kādu savā mūžā esmu redzējis.
Pretim mums dažreiz trāpījās haikeri. Viņi deva priekšroku atbraukt ar vagoniņu, bet lejā doties ar kājām. Es, redz, uz leju eju ļoti lēni, jo baidos paslīdēt, turklāt ceļgali pēc tam sāp. Bet Jedem das Seine, kā saka.
Drīz vien mēs tikām līdz tvaika vilciena stacijai. Šoreiz es tā nesaku tikai skaista vārdiņa dēļ. No virsotnes kursēja pati īstākā tvaika lokomotīve. Okei, stereotipiski ne gluži īsta tādā ziņā, ka tā iet ar mazutu, nevis ar oglēm. Pukšķina, kūp un bez elektrības ved. Galvenā tvaika lokomotīves atšķirība no dīzeļlokomotīves – tvaika katla esamība. Savukārt dīzeļlokomotīvē tiek izmantots iekšdedzes dzinējs, ļoti bieži arī kopā ar ģeneratoru.
Mans plāns tieši tajā arī slēpās, lai ar tvaika vilcienu nolaistos lejā pie ezera un tur pārnakšņotu. Mani biedri šo plānu neatbalstīja.
Kā tad viss beidzās?
Nobrauciens ar tvaika vilcienu no Briences Rothornas
Tvaika vilciena stacijā mūs gaidīja vēl viens mūsu biedrs, kurš tikai tagad bija ticis līdz Briences Rothornai (ar vagoniņu). Neviens ar mani doties nakšņot uz Briences pilsētu negribēja, diemžēl motivējot to galvenokārt ar ekonomiju. Taču es no plāna neatkāpos. Kā jau rakstīju, celties septiņos man nepatīk. Miegs man tāpat nekam neder. Kad es neizguļos, es esmu briesmīgi dusmīgs un nelaimīgs, vēl trakāk nekā parasti. Toties mīlu vilcienus. No tā arī mans lēmums.
Mēs gribējām iekost, taču četros vietējās ēdnīcas virtuve jau bija ciet, palicis bija tikai alko. Beigās, noguruši, izsalkuši un ar miega trūkumu, mēs steidzīgi padzērām tēju un šķīrāmies. Mans garastāvoklis bija tāds nekāds, tostarp arī glikozes trūkuma dēļ.
Es sagaidīju tvaika vilcienu, biļete uz kuru maksāja gluži pieklājīgi – 61 franku vienā virzienā. Par laimi, es atkal paņēmu to par puscenu, tas ir, par 30, kas jau ir paciešamāk. Apsēdos es neveiksmīgi, otrajā vagonā, pārāk tuvu dūmiem, kas nāca no tvaika lokomotīves skursteņa. Turklāt tajā pusē, kur parasti ir vairāk klinšu un mazāk plašuma. Vēl jo vairāk, pirms starta mašīnists nolaida vagoniem logu slēģus, kas bija visai netīri no lokomotīves izpūtēja dūmiem. Es jau nodomāju, ka neko prātīgu neredzēšu. Par laimi, slēģus pa ceļam varēja pacelt, lai gan tie ellīgi ķērās. Redziet, arī Šveicē ne vienmēr viss ir ideāli. Kaut ko nofočēt es tomēr spēju, spiežoties klāt aziātiska izskata meičām. Viņas labi saprata manu instagrama uzrāvienu, pašas visu ceļu fočējot. Tik ļoti liecās ārā, ka brīnumainā kārtā neizvēlās no vagona.
Celt kalnu vilcienus Šveicē sāka jau pirms pusotra simta gadu. Lai noturētos stāvajās nogāzēs, tiem visiem ir trešā sliede ar zobratu pārvadu. Vagona vidū ir zobrats, kas ieķeras sliedē, un tāpēc tas viss neripo ar briesmīgu spēku lejā. Šveicieši tik labi ir atstrādājuši šo shēmu, ka eksistē vilciens 48 grādu leņķī, pats stāvākais pasaulē. Saucās The Pilatus Railway, izskatās vietām absolūti sirreāli. Šo ceļu izdomāja un radīja inženieris Eduards Ločers. Procesa gaitā shēmu ar zobratu viņš pilnveidoja drošības un trokšņa samazināšanas nolūkos. Divi zobrati tika novietoti horizontāli un saspieda sliedi savā starpā.
Ierašanās Briencā un vakars pie ezera
Pēc stundu ilgas pukšķināšanas tvaika vilciens sasniedza savu mērķi – Briences pilsētu. Šis vārds nozīmē "uzliesmojums". Vismaz tā man pateica paziņa. Apstiprināt to internetā es nevarēju. Pilsēta izrādījās ļoti patīkama, lai gan spēcīgi tūristiska.
Iesākumam es aizkūļojos uz viesnīcu, lai ievāktos un atstātu smagos kalnu zābakus. Viesnīca saucās "Bāren", ar garumzīmi, tas ir, latviešu valodas garuma simbolu. Tas mani ne tik ļoti izbrīnīja. Mūsdienās dizaineriem patīk eklektika, viņi stiepj iekšā detaļas no kurienes pagadās. Reģistratūrā mani sagaidīja omīte, kura man priecīgi paziņoja, ka viņas senči bijuši no Latvijas. Viņi arī dibināja šo viesnīcu. Tiesa gan, tas bija pirms vairākām paaudzēm. Es steidzos nomest pekeles, tāpēc tālāk izjautāt nesāku.
Istaba bija tīri tā neko, retro, bet gluži jauka, turklāt vēl ar balkonu. Diemžēl Šveicē visapkārt pīpē, un balkons tam ir pati acīmredzamākā vieta. Nācās durvis uz turieni aiztaisīt. Piedevām zem mana balkona atradās viesnīcas restorāna terase, kur arī kūpināja uz pilnu klapi. Numuriņš tika reklamēts "ar skatu uz ezeru", taču tas, kā bieži gadās, bija pārspīlējums. Patiesībā gandrīz visu skatu aizsedza milzīgu koku vainagi, kas auga cieši klāt viesnīcai.
Atstājis mantas, es aizgāju uz jau ierasto bodi "Koop", nolēmis vakariņās paēst maizītes. Sapirkos maizi, sieru, salātus un tomātus, un tā tālāk, un tā joprojām. Apsēdos uz soliņa, nu jau ar godīgu skatu uz ezeru, un izbaudīju saulrietu, baudot "Koopa" veltes. Čeks, tiesa gan, bija uz kādiem četrdesmit eiro, nu bet es arī sapirkos veselu kalnu ar visu ko, pat par daudz. Šveicē, saprotams, ir daudz siera, un viens no veidiem - plānākās sloksnītes, kas sarullētas rozītēs. Es mīlu sieru, un ir grūti pretoties.
Omīte no recepcijas uzaicināja mani uz koncertu deviņos, teica, "ļoti labi izpildītāji". Kāpēc gan nē. Es nedaudz pastaigājos pa krastmalu, atgriezos viesnīcā un aizgāju uz ēdnīcu, kur bija jābūt "koncertam". Pēdējais izrādījās vidēja vecuma vīrieša un sievietes uzstāšanās mikroskopiskai saujiņai pensionāru. Es starp šiem desmit cilvēkiem biju pats jaunākais. Izpildītās dziesmas bija veci, visiem zināmi popmūzikas hiti.
Es klusiņām nokāpu no krēsla un biju prom. Vēl neesmu tik vecs, lai klausītos restorānu labuhus, lai pat tie ir augstas kvalitātes.
Tūrista ļaunākais murgs: pirdoši pensionāri
Es atgriezos numuriņā, un te piepildījās mana drauga ļaunākais murgs – pirdoši pensionāri. Lieta tāda, ka manā numuriņā nebija tualetes, bet bija noslēpumains, aizslēgts kambarītis ar durvīm. Kad sāka nelāgi ost, es sapratu, ka tā ir tualete kaimiņu numuriņam, bet tā atrodas it kā manējā! Par laimi, tālāk kaimiņi lielās darīšanas nekārtoja, bet nelāga pēcgarša palika.
Pats vainīgs, paņēmu viesnīcu ar reitingu ap 7, lai nemaksātu liekus simts frankus (tā jau maksāja simtu). Pēc manas bagātīgās pieredzes, nekādā gadījumā nevajag ņemt viesnīcas ar reitingu zem 7,8 iekš booking. Iespēja uzrauties uz prikoliem, piemēram, "pirdošiem pensionāriem", ir liela. Parasti, protams, kaut kas vienkāršāks – nav slēģu vai aizkaru, piemēram. Šajā viesnīcā aizkari gan bija līmenī, starp citu – ne gaismas stariņš nespraucās cauri. Bija arī visuresošā izlietne tieši numuriņā, kas ir ļoti parocīgi, kad vanna ir gaitenī, bet naktī gribas dzert. Šveicieši parasti dzer ūdeni no krāna, starp citu, uzticas. Pirkt nav pieņemts, lai gan mani draugi tā dara.
Neatceros, vai jau stāstīju, bet es uzsēdos uz vietējās mandarīnu kolas bez cukura no zīmola Happy Cola. Kā saka Gariks, "koliņas bundžiņa tukšā dūšā palaiž kuņģi". Es vadījos pēc šī principa tā, ka pat tad, kad līdz vilcienam bija atlikušas piecas minūtes, iemanījos nopirkt. Ko tur padarīsi, addictive personality.
Iepriekšējā rakstā aizmirsu pateikt par viesnīcu, ka tās īpašnieki acīmredzot bija mistiski cilvēki. Ne tikai tas, ka pie viesnīcas bija bodīte "Ganeša" ar vīrakiem, rokassprādzēm un citiem indiešu sīkumiem. Bet arī foajē bija bukletiņi ar info par visādiem brīnišķīgiem pasākumiem. Starp tiem bija meistarklases enerģētiskajai uzlādei no kokiem, jūtu izlādēšanai gleznošanā un viss kaut kas tamlīdzīgs. Es pabrīnījos, cik daudzveidīga ir pasaule. Tiesa, piedalīties uzlādēšanās procesā no koksnes nevarēju, jo nākamajā rītā steidzos tālāk.
Uz šo brīdi man bija beigušās Tageskartes, un vietējos kooposos to, man par nožēlu, nebija. Nācās no rīta uz Interlakenu braukt par saviem sūri grūti pelnītajiem. Interlakena. Tur mums bija jāsatiekas ar draugiem, kuri man atveda tageskarti. No turienes mēs taisījāmies doties uz slaveno Lauterbrunneni, lai uzkāptu uz Jungfraujohas seglienes, kas atrodas 3,5 km augstumā. Segliene ir, nosacīti, zemākais kores punkts starp divām smailēm.